No rīta. Šaurās Vecrīgas ielās..

Dzīve

Kā gadījies kā ne, man pagājušās sestdienas rītā vajadzēja nogādāt vienu otru lidostā jau pirms 6 no rīta, bet nākamo tikšanos biju sarunājusi centrā uz 9. Tad nu nolēmu, ka šīs agrās rīta stundas būtu kā radītas klejojumam pa tukšajām, vientuļajām un agru rīta saules staru pielietajām Vecrīgas ielām. Kādu bildi noķert un vienkārši pabaudīt Vecrīgu bez cilvēkiem. Tā es biju to iedomājusies.

Bez problēmām novietoju auto pie Nabaklaba un devos Brīvības pieminekļa virzienā. Tur mani sagaidīja aina, kas īsti neatbilda iedomātajam rītam. Visos virzienos (pārsvarā gan prom no Vecrīgas) kursēja ievērojami cilvēku pulciņi dažādās reibuma pakāpēs. Tas bija tas maģiskais brīdis, kad tumsa tikko nozudusi, atklājot realitātes skaudros vaibstus. Nepārprotiet, netaisos uzmesties par soģi vai kritizētāju. Tas būtu liekulīgi kaut vai tāpēc, ka nemaz ne tik sensenos laikos darīju tāpat.

Tad nu devos iekšā Vecrīgā un uz labu laimi ļāvu kājām sevi nest, ar neslēptu antropologa interesi tverot notiekošo. Divos krodziņos – Ļeņingrad un Pulkvedis, tauta nebija pamanījusi, ka ir pienācis rīts un ballīte joprojām sita augstu vilni. Tikt iekšā un tikt pie kādas kafijas (vēl viena naiva iecere), neizskatījās visai reāli. Pie katra no šiem krodziņiem pulcējās krietns puspliku pīpētāju bariņš. Citos krodziņos bija vēroja aina, kad krēsli salikti uz galdiem, personāls berž grīdu, bet pie letes vēl izčīkstēt pēdējo aliņu mēģina daži krietni iesiluši apmeklētāji.

Netālu no Īru kroga zemē sēdēja kāds samērā solīdi ģērbts kungs labākajos gados. Piebremzēju gaitu un vēroju sēdētāju. Viņš pamanījis mani, lūdz, lai es pasaucu „tos tur policistus”. Man nākas viņu apbēdināt, ka tālumā esošais busiņš nav policistu, tikmēr pamanu, ka viņam visa roka asiņaina un puisis jocīgi tver pie galvas. Es viņam lieku priekšā, ka labprāt izsauktu kādu ārstu un tas viņam šobrīd būtu vairāk vajadzīgs. Nez kāpēc šis priekšlikums kungam nešķiet jēdzīgs, viņš uz mani apvainojas un ar frāzi „pats aiziešu” pieslejas un aizlīgo centra virzienā. Paspēju tikai pamanīt, ka viņam rokās sažņaugta Swedbank karte un iepriekš viņš sēdējis tieši zem bankomāta. Varbūt vajadzēja skriet pakaļ un uzstājīgāk „uzmākties ar palīdzību”, tomēr to nedarīju. Ja būtu klejojumu līkločos viņu sastapusi vēlreiz, tad runātu vēl, bet viņu vairs nesastapu.

Toties vairākas reizes sastapu vēl 2 tēlus, kas atšķīrās no „parastajiem mājupgājējiem”. Viens bija pajauns vīrietis ar mutes ermoņikām, kuru redzēju reizes piecas, pēdējo reizi piestājušu pie kāda meiteņu bariņa, no kurām viena teica: „nu uzspēlē lūdzu vēl”, bet otra piebilda „jā, jā, iedod naudiņu, tad uzspēlēs”. Tālāko dialogu un to vai tapa uzspēlēts vairs nedzirdēju. Otrs bija jau vecāks kungs treniņtērpam līdzīgā apģērbā, kuru pirmo reizi redzēju nesliktā angļu valodā piedāvājam savu palīdzību diviem ārzemniekiem ar karti rokās. Laikam šiem palīdzība nav bijusi vajadzīga, bet kungu redzēju svarīgā gaitā soļojam dažādos virzienos vēl reizes trīs vismaz.

Divas vietas, kas tiek apmeklētas ceļā uz mājām, ir Maķīts un Hesīts. To dzird pieminam gan jauniešu sarunās, gan arī abās vietās sastopama krietna rinda. Mēs kādreiz šādās situācijās gājām uz diennakts Ģertrūdes ielas Lidiņu ēst uz diviem vienu porciju vistas strogonovu ar frī kartupeļiem. Likās nenormāli garšīgi un, visticamāk, bija ar.

Kopumā pastaigas sākumā mani pārņēma sajūta, ka vienīgie skaidrie cilvēki visā Vecrīgā esmu es un sētnieces. Pēc tam jau parādījās cilvēki, kas straujākā solī steidzās uz darbu vai citās darīšanās un pamazām viņu kļuva arvien vairāk un ballētāju arvien mazāk, Vecrīgai lēnām kļūstot par vietu, kādu esmu radusi redzēt.

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.