Laikā

Dzīve

Mani ļoti ietekmē grāmatas, ko es lasu, mūzika, ko klausos un filmas, ko skatos. Vispār esmu ļoti viegli ietekmējama, kas, visticamāk, nav īsti labi. Tā kā veselība saniķojās un izjauca šodienas ieceres, tad rezultātā noskatījos divas filmas. Abas bēdīgas, tāpēc šobrīd jūtos.. bēdīgi, protams.

Pēdējā filma bija par kloniem, kas pieredz bērnību un pusaudža gadus, bet sasnieguši pieaugušā statusu, kļūst par orgānu donoriem cilvēkiem. Protams, filmā pēc pilnas programmas drāma, iemīlēšanās, viens pēc otra visi nomirst. Filmas beigās galvenā varone, kas tikko zaudējusi mūža mīlu, stāv ainaviskā vietā un domās jautā – vai viņas jūtas un visa pārējā padarīšana ir mazāk vērta kā cilvēka.

Šai filmā par īpašiem nopelniem varēja dzīvot kādu gadiņu ilgāk. Vēl stiprāk laika cenu izgaismoja salīdzinoši nesen iznākusī filma „Laikā”, kur teiciens „laiks ir nauda” iegūst pavisam tiešu nozīmi. Kolīdz tev tas beidzas, klaks – tu krīti gar zemi un esi beigts un pagalam.

Ar ko mūsu dzīves atšķiras no šiem scenārijiem? Ar neko īpašu. Ar laika ilgumu. Latvijā vidējais dzīves ilgums ir 73,4 gadi jeb 26 765 diena. Es esmu nodzīvojusi 12 623 dienas (nu varbūt kāda diena šurpu turpu) un pēc statistikas man ir palikušas vēl 14 142 dienas. Tā brutāli paskatoties, esmu pusmūžā. Jā, un tu arī kaut kur turpat.

Bet, protams, stāsts jau nav par kvantitāti, bet kvalitāti. Un par to man vislielākās raizes. Kā es atcerēšos savu dzīvi tajās 9 sekundēs. Ar ko lepošos un par ko kaunēšos? Kāda ir nozīme mūžības priekšā manām tīrajām grīdām, izceptajai siera kūkai un krāsotajām olām? Vai sarunām? Vai vīna glāzēm? Vai meditācijām? Asarām? Priekam? Un sliekām? Uz āķa spraustajām.

Varbūt nekāda un varbūt vislielākā. Šī ir stadija, kad ļoti viegli šķirties no lietām. Tāpēc, Jūs kā ziniet, bet es – es iešu krāmēt skapi un mest ārā drēbes. Ja kas, Lupatu parāde 15. aprīlī. Laiks izmest visas drēbes, kas nav laikā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.