Tomēr nenoturējos. Sen nekas nav dzirdēts par referendumu, vai ne?
Bet ne par referendumu patiesībā ir šis stāsts. Aiziesim, ievilksim katrs savu krustiņu savā četrstūrītī, pēc dažiem gadu desmitiem mums visiem būs vienāds četrstūrītis un krustiņš virs tā. Tad varbūt krustiņš mazliet atšķirsies, bet četrstūrītis gan ne. Nu un daži radikāļi izkaisīsies virs zemes. Un pelni būs vienādi pelēki, skumjas būs vienādi zilas.
Bet šodien man pie mašīnas plīvo sarkanbaltsarkana lentīte. Mazliet tā simbolizē manu patriotismu, un mazliet arī slinkumu. Kā uzsēju 18. novembrī, tā vēl šobaltdien plīvo. Es teiktu, nedaudz sarkanpelēksarkana, piedodiet.
Man šķiet, ka grūtākais ir tikt galā katram pašam ar sevi. Es noteikti netieku. Es mētājos no viena grāvja otrā, pārsvarā steberējot pa ceļa vidu. Bet, jebkurš viedoklis, jebkurš piedzīvotais mirklis mani var ieraut grāvī. Es nosacīti apskaužu tos, kuriem ir pilnīgi skaidrs, kā justies mūsu laikos nacionālā jautājuma kontekstā.
Es esmu latviete. Lielākoties ar to lepojos un man patīk būt latvietei. Es nerunāšu par mūsu zemi, kurai atzīties mīlestībā es varētu Zaļās zemes garumā un spraigumā. Kad atgriežos Latvijā pat pēc neilgas prombūtnes, esmu gatava skūpstīt lidostas skrejceļus, cik ļoti es ilgojos atgriezties mājās. Un cilvēki, kurus es personīgi pazīstu, ir talantīgi, brīnišķīgi un neparasta gaišuma pilni.
Kad salasos Dvēseļu puteni, es iekrītu dziļi grāvī. Esmu teju gatava darīt lietas, kas pat par aprakstīšanu izpelnītos skatu uz vertikālām metāla līnijām. Kad esmu Tīreļpurvā ik gadu pirms Ziemassvētkiem, es sēžu savā grāvī, savos ierakumos. Grāvī mani iedzen teju katra vēstures pārlapošanas reize. Es nejūtos slikti tajā grāvī. Un, iespējams, tas nemaz nav grāvis.
Mana bērnība ir pagājusi Padomju Savienībā, kā daudziem no mums. Arī ar šodienas acīm, apzinoties manipulāciju meistarklases, man joprojām šķiet, ka nav foršākas multenes par “Nu, pogoģi” un krievu filmas ir ierakstāmas klasikā ar mirdzošiem zelta burtiem. Joki ir tiešām smieklīgi un ierastās frāzes ikdienā atnāk gribot un negribot. Un pamēģini kādam angliski runājošajam izgaismot kaut vai tādu Šuriku. Nu, vienkārši „pjtičku žalka”.
Un arī ikdienā, kamēr letiņi bieži vien ņemas, raustās un ķīvējas, krievs paņem un izdara. Un nebaidās – a kas man par to būs vai nebūs. Un tajos brīžos, kad, neatkarīgi no nacionalitātes, sarunājos ar līdzcilvēkiem filmu frāzēs, klausos Grebenščikovu vai lasu Čehovu, es sajūtu savu ekstravertumu radniecīgāku krievu dvēselei. Un es sēžu otrā grāvī. Un, iespējams, tas nemaz nav grāvis.
Pamatā man ir sanācis un joprojām sanāk uzturēties cilvēku pulciņos, kur ir latvieši. Un, kad kāds cilvēks, kas uzvārda skanējuma dēļ varētu būt krievu vai kādas citas tautības, ir mūsu vidū, es parasti mazliet saraujos, kad atskan kāds „nacionālais joks” un pašķielēju šī cilvēka virzienā. Es tiešām nezinu, vai tai brīdī viņš jūtas aizskarts, bet man ļoti negribētos, lai tā būtu. Vienlaikus negribas būt tai absurdā, kad pateikt vārdu krievs, nēģeris un žīds ir kaut kas nepiedienīgs.
Un teorētiski iedomājieties: kā-būtu-ja-būtu. Nu, pēkšņi, nacionāli noskaņota feja novicinātu nūjiņu, un mums līdzās vairs nebūtu neviena krieva. Nu, izņemot faktu, ka mēs vēl ātrāk liktu uz zoba otru latvieti, fantāzija ir briesmīga un netīkama. Man pietrūkst milzums daudz kolēģu, man vairs nav friziera, nav daudzu sadarbības partneru un vēl virkne cilvēku, bez kuriem neiedomājos savu dzīvi.
Londona vairs nekad nebūs pilsēta, kurā tēju malkos tikai lordi, Parīzē tu vēlēsies sapņot par kādu Žiljē, bet tev pakaļ ar bling-bling efeļtorņiem padusē nesīsies naski melni puikas.
Un galu beigās. Ja cilvēki nebūtu tādi ambiciozi idioti, cik mierpilni un jēdzīgi mēs varētu gan dzīvot, gan sadzīvot uz šīs planētas. Cik daudz cilvēku ir paspējuši sačakarēt savu, viens otra un vēl nākamo paaudžu dzīvi nieka 100 gadu laikā. Un mēs gribot negribot turpinām čakarēt un čakarēties.
