Pasūtīt iedvesmu

Es jau zināju, ka tā būs. Kad ikdiena atnāks un būs katru dienu „jāvirpo”, nekāda rakstīšana nesanāks. Un, ja vēl brīvdienās kāds ieplānots pasākums vai brauciens, tad nu pavisam nekā. Nav jau tā, ka par rakstīšanu nesanāk iedomāties. Sanāk. Un ne tikai iedomāties, bet izdomāties krustu šķērsu. Īpaši vakarā, kad pirms aizmigšanas ir brīdis pabūt ar savām domām, tās nāk un nāk. Citas nāk lēni kā govis, smagnējā ritmā šūpodamas platos gurnus, citas spriņģo, lec virsū, pinas pa kājām kā neveikls kucēns, ar izkārtu mēli, uzstājīgi elsodams: „es, es, es”. Citas uz brīdi iznāk no ēnas, skumji paskatās tavā virzienā, un saplūst ar citām ēnām. Dažas uzliesmo spoži un grib rādīt ceļu visu nakti. Stop. Tu viņas visas iebāz sev zem segas, kustīgākās satūcī zem spilvena un jūs kopā aizmiegat. Ir mazdrusku žēl, jo no vienas otras varētu kas ciešams sanākt, bet nav lemts. Jāiet gulēt, jo rīt „pie virpas”.

Bet šai sakarā man nāk prātā kāds Elizabetes Gilbertes runas citāts no TEDa (ja Jūs vēl neesat apciemojuši www.ted.com, tad beidziet izniekot savu laiku, lasot šo blogu, un dodieties turp). Kā stāstīja rakstniece, tad kādreiz, kad kaut drusku sajutusi mūzas klātbūtni, metusi visas lietas pie malas un ķērusies pie rakstāmrīkiem, lai nepalaistu garām iedvesmas uzplaiksnījumu. Tad viņa stāsta, ka iemācījusies vienoties ar iedvesmas avotu par pieklājīgākiem apmeklējuma laikiem.

– Es kādu dienu braucu pa ātrgaitas šoseju un pēkšņi jūtu, ka Tas ir klāt. Man nav pie rokas rakstāmā un es lielā ātrumā braucu tādā vietā, kur pat apstāties nevar. Un es jau jūtu, ka Tas tūlīt dosies prom un es neko nepagūšu piefiksēt. Tas es pēkšņi sadusmojos, stingri paskatījos augšup un teicu: „Vai tiešām Tu neredzi, ka es šobrīd braucu pie stūres? Es nevaru neko pierakstīt. Atrodi lūdzu piemērotāku brīdi, kad mani apciemot, ok?” – stāstīja populārā lasāmgabala (ir arī filma, ko es jau atkal neesmu redzējusi) „ēd.lūdzies.mīli” autore.

Un, ziniet, esot nostrādājis. Arī kāds labs cilvēks šeipat pie mums stāsta, ka viņa Mūza atsaucas uz vārdu „Dedlains”.

Es vēl nezinu kā ir ar maniem Mūžiem. Vai tie nāk aicināti vai neaicināti. Vai gan tā, gan tā. Mana līdzšinējā nelielā pieredze stāsta, ka vislabāk ir, ja Mūzis atnāk pats un tev ir laiks ar viņu pabūt. Lai gan principā, ja vien atrodu brīvu brīdi un vēlmi, arī Mūzim līdzīgs subjekts ir klāt un kaut kas top. Bet vai vienmēr uztop kas jēdzīgs, tas jau ir cits jautājums. Jo kā teica Imants Ziedonis kādā mūsu sarunas noslēgumā, pēc kuras es uz gadiem 15 pārstāju rakstīt:

– „Nekad nevajag rakstīt no tukšuma. No pilnuma vajag rakstīt.”