Manā šķīvītī palikuši 3 cepti kartupeļu gabaliņi. Uzminiet, kuru es atstāšu kā pēdējo? Protams, visbrūnāko un visgaršīgāko.
Un tā visu dzīvi. Braukšu ceļojumos, kad nomaksāšu mājas kredītu. Izgulēšos, kad pienāks nedēļas nogale (vai vēl labāk – kapā). Lasīšu grāmatas, adīšu un vispār atpūtīšos, kad būšu pensijā. Paraugoties uz saviem vecākiem redzu, kā viņi to vien dara kā baseina malā sūc margaritas un pārspriež, uz kuru kūrortu braukt nākammēnes. Labi, ja nav baseina un negaršo margaritas, būtu vismaz dārzā zvilnējuši vai, dīvānā atlaižoties, romānus lasījuši. Nē, ja dārzā – tad rakt un piķēt, ja lasīt, tad „kā izaudzēt taisnus burkānus” vai „kā no karburatora izveidot radiatoru”. Protams, es pārspīlēju, bet ne pārāk.
Neapšaubāmi, ja tā ir laimes formula, lai notiek. Ja cilvēki tā jūtas labi, super. Man šķiet, ka manējo gadījumā tā arī ir. Ja viņus noliktu kādā vietā un teiktu, ka tagad jūs 3 dienas neko nedrīkstat darīt, priecīgi jau no noteikti viņi nebūtu. Trītos un dīdītos.
Es diemžēl (vai par laimi) tik izteiktu rosīšanās kāri neesmu mantojusi un man ik pa laikam ļoti tīk paslinkot. Bet jāatzīst, ka agrīnajos 20 nebija viegli nonākt pie stāvokļa – es drīkstu slinkot un nejusties par to vainīga. Darbaudzināšana, tā teikt.
Bet atgriežoties pie kartupeļu izraisītajām pārdomām par lietu atlikšanu vai neatlikšanu. Faktiski, dzīves atlikšanu vai neatlikšanu. Atceros, kaut kur dzirdētu stāstu, ka kāds vīrs n-tos gadus to vien darījis kā būvējis savu sapņu māju – no sērijas, katru dienu pa ķieģelim. Un, protams, Puisis augšā ir melnā humora cienītājs, jo dienā, kad vīrs esot pielicis punktu šim gadu desmitu projektam, Dieviņš viņu uzrāvis augšā pie sevis. Droši vien kādu cītīgu celtnieku Debesu valstībā ievajadzējās.
Šaubos, ka vairumam cilvēku būtu paslīdējusi garām kāda no frāzēm vai mācībām, kas stāsta par to, kā jādzīvo. Izbaudot katru dienu un mirkli. Un nepieķeroties tam. Esot šeit un tagad. Dzīvojot apzināti. Utt. Cik bieži mēs to saprotam pa īstam un darām to ikdienā. Zinām, kas ir veselīgs uzturs, bet turpinām ēst ceptus kartupeļus.
Valdis Ošiņš
Par tiem kartupeļiem – pats vienmēr daru tāpat, proti, mēģinu saglabāt garšīgāko (un tātad arī neveselīgāko) kā pēdējo. Tā ir gluži cilvēciska īpašība, kura balstās mūsu spējā plānot:). Jo, ja paskatos, kā secību izvēlas mūsu sunītis, ir pilnīgi skaidrs, ka prioritātes atšķiras diametriāli – pirmais allaž tie izošņāts un izšņakarēts tas, kas šķiet visgaršīgākais, tur, kur darbojas instinki, nav nekādu vēlāk vai pēc tam.
Bet par pašu “kā pareizi dzīvot” tēmu – tas jau ir pagalam sarežģīti. Ņemt kredītu, neņemt un taupīt, lai kaut kad vēlāk, tad nu gan… Nav vienotas receptes, katrs dara tā, kā viņa iekšējās izjūtas saka priekšā. Pat ja nesanāks tie ceļojumi un aizplīvurotā maģiski idilliskā dzīve dienvidu salā. Varbūt tas viņiem arī nav vajadzīgs, jo iekšējais es ir pārāk piesardzīgs, lai varētu to pilnvērtīgi izbaudīt. Un viņu šeit un tagad arī paliek pie ikdienas rūpēm, jo tā viņi jūtas drošāki un, iespējams, arī laimīgāki. Katram savs, vai kaut kā tā.
kamzolis
protams, es ar visām četrām par “katram savs”. nav divu vienādu cilvēku un divu identisku laimes formulu. vienīgais, ko negribas, visu dzīvi gaidīt “pēc tam” un tad saprast, ka pēc tam nekas dižš nav vai to nemaz negribēt, kad pienāk (kā saka Mausoons) vai arī to nemaz nesagaidīt.
Mausoons
Gadās jau arī tā ar to garšīgākā uz beigām atstāšanu- apēd visu it kā negaršīgāko un kad jāēd tas supergaršīgais, ēst vairs negribas…