Par lietām, kas jāpadara

Dzīve

Ir lietas, kuras vienkārši ir jāizdara. Un viss. Jo faktiski nepastāv variants neizdarīt. Jāizpilda uzdotais mājasdarbs. Jāsagatavojas sapulcei. Jāizveido prezentācija. Jāpabaro kaķis. Jāiznes miskaste. Un vēl simts un viens negribēts „jāvārds”. Ne jau vienmēr un ne jau visas šīs lietas tiek darītas negribot. Bet pietiekami bieži tā tomēr ir. Un, ja tu viņas uzreiz neizdari, tu vari pievērsties jebkam, bet tās kā tāda blusa, kā sīcējods, kā nost slīdoša krūštura lencīte, kā slikta metāla auskari iekaisušās ausīs, kā.. nu kā tādi mazi, necili sīkumi, kas nevar teikt, ka ļoti traucē, bet tomēr neļauj pilnu krūti nodoties kam citam, jo ir turpat. Tai vietā, ko ar pakausi sajūt.
Es citreiz nedēļu varu iet garām puķei, katru reizi nodomājot „jāaplaista”. Pēdējās reizēs „nu tak beidzot jāaplaista” un „bļin, jāaplaista”. Vai uzmest aci pirms vairākām dienām izdzertai tējas krūzītei, kas jāaizstiepj līdz izlietnei. Un tā nedēļu. Vai tai pašai miskastei, kurā bieži vien izrādās, ka var ietilpt divreiz vairāk lietu, nekā sākumā šķita.
Lai izveiktu šīs darbības vajadzīgas dažas minūtes, bet nē, nevar tā uzreiz – „vsjo brošu i poidu huiņoj zaņimatsa”. Bet štrunts par tējas krūzēm, miskatēm un citiem sīkumiem. Vairāk man nepatīk vidēja apjoma darbi. Piemēram, uz pirmdienu ir jābūt gatavai kādai prezentācijai, bet tu kaut kādu iemeslu dēļ līdz piektdienas vakaram to neesi iespējis izdarīt. Ak, nu visas brīvdienas tak priekšā. Un visas brīvdienas tu atrodi 100+1 nodarbi, ik palaikam iedomājoties „to stulbo prezentāciju”. Nav jau nekas dramatisks, bet tas fona dīdeklis ir klāt. Un citreiz tu pat neizdari kaut ko patiešām jēdzīgu. Piemēram, neaizbrauc ar draugiem slēpot, jo man taču jātaisa „tā stulbā prezentācija”. Protams, draugi jau sen ir atgriezušies no slēpošanas, bet tu pat vēl neesi pat ne acis uzmetis „stulbajai prezentācijai”. Tad nu svētdienas vakarā, pēc labākajām studentu metodēm, saproti, ka nav jau kur dēties. Un kas notiek? Tu apsēdies un aptuveni pusstundas līdz stundas laikā uztaisi „stulbo prezentāciju”. Pie tam process izrādās ir diezgan foršs, prezentācija izdodas lieliska un vakars izdevies, beidzot var elpot brīvi un sākt dzīvot. Protams, vienīgais ko tu dari, ir atvieglotā noskaņojumā ieej vannā un mazliet palasi, lai dotos gulēt, jo „rīt taču darbadiena”. Nu pasaki, viens cilvēks, kas mūs attur to briesmu lietu nodarīt sestdienas rītā un tad gavilēt visas brīvdienas. Nē, jāpamokās taču.
Vēl trakāk ir ar salīdzinoši lielām dzīves lietām, kuras tu „jau sen gribēji izdarīt” (kā, piemēram, šī bloga izveide). Padomāsim, kāpēc es neizveidoju blogu agrāk. „Nebija laika”, kā rakstu iepriekšējā ierakstā, protams, ir lielisks attaisnojams, bet slikts iemesls. Čivināt nez kāpēc bija laiks un dažas vēl tikpat eksistenciālas lietas darīt tāpat. Mana šībrīža ticamākā versija ir pa vidu neizskaidrojamajam iepriekš aprakstītajam novilcināšanas fenomenam un faktoram, ko nosauksim „nezināmais attur”.
Es īsti negribētu lietot skaļo frāzi „nezināmais biedē”, jo, manuprāt, biedēšana tomēr ir kas drusku cits. Bet „attur” man patīk. Mani, visticamāk, atturēja nespēja izvēlēties blogošanas vietni, īsti nesapratu kā tas jādara, kā tiek pie dizainiem, cik ļoti tie ir modificējami, principā nebija skaidrs – kā lietas notiek. Atcerieties sajūtu, kad pirmo reizi ieejat jaunā sporta klubā. Ja vien negadās ūber saprotoša administratore, kādu brīdi pirmajā reizē ir zināma nekomforta sajūta – ne tu zini, kur ir ģērbtuves, kur likt āra apavus, kur wc, kur dušas, sauna, citas ierīces, kuras tu pie tam vēl īsti nesaproti kā iedarbināt. Un tad mēģini nenožauties, iestellējot skriešanas celiņu, piemēram. Varbūt, ka citiem tā nenotiek, bet man diezgan bieži izdodas Bridžitas Džounsas cienīgi izgājieni. Bet tas jau būtu cits stāsts.
Blogu esmu izveidojusi, bet mans „sen gribēju” saraksts ir diezgan garš. Tam pa vidu iespraukušās visādas neplānotas un spontānas idejas un nodarbes, un vecās lietas aizbīdījušas vēl tālāk. Viena no šādām „senajām” lietām ir detalizēta dzimtas koka izveide un info ievākšana. Tā, atzinos. Jau ievācu pirmās intervijas un bildes, bet tad man vienkārši neiepatikās programma, ko dārgais bija sameklējis kā viņaprāt piemērotāko. Un man nav bijis laika (atkal šī atruna) atrast tādu, kas tiešām ģeld. Un, ja nav ideāli, nevajag nemaz. Nu, stulbi, vai ne. Ziniet, cik ilgi velkās šī iecere. Gadus divus vismaz. Divus, sasodīti ilgus gadus es sevi knābāju par šo neizdarību. Un jā. Tas, ka vitāli iztrūkt kāds instruments, ir ideāla atruna. Man kādu gadu trūka skaneris. Dārgais uzdāvināja, laikam pagājušajā vārdadienā. Attapīgākie lasītāji nojauš, ka Zanes nav ne decembrī, ne novembrī. Zanes ir FEBRUĀRĪ, sasodīts. Tūlīt būs gada jubileja, kopš neesmu ieslēgusi skaneri. Vareni, vai ne. Tā man iet ar tiem plāniem, tā. Plāni.
Un ar šitik garu ierakstu būšu aizbiedējusi pusi nākamo potenciālo bloga lasītāju. Bet es jau tikai mācos ;).

4 komentāru

  • Viens no Mērfija likumiem – ja nebūtu tāda jēdziena kā “pēdējais brīdis”, ļoti daudz kas paliktu neizdarīts 🙂 Un tieši tā tas dzīvē parasti arī notiek.
    Man šitā iet ar bilžu apstrādi un publicēšanu. Kaut cik laicīgi pie skatītājiem nonāk tikai tās bildes, par kurām kāds aktīvi interesējas un man regulāri sāpīgi sper. Savukārt pārējās… Alpu brauciena albums tā i vēl nav uztapis, kaut gan es jau esmu aizmirsusi, kurā īsti gadā mēs tur bijām 😀
    Ar pienākumiem savukārt mēdz gadīties tā – atliec kaut ko pietiekami ilgi, un rezultātā pazudīs vajadzība to darīt (vai kāds cits varbūt izdarīs tavā vietā) 😀

  • Gribēju tikai teikt, ka lielākoties tās visas neaplietās puķes un nesaklātās gultas prasa, augstākais, 2 minūtes darba. 2 minūtes!!!!!!!!!!! Es vienmēr tad domāju, ko es esmu tik DIŽU paveikusi it kā ieekonomētajā laikā. Skaidrs pipars, ka pretvēža zāles atklājusi neesmu. Nevienu jaunu svešvalodas vārdu arīdzan neesmu iemācījusies. Pat nevienu vēderpresi uztaisījusi 🙂

    P.S. Patīk labāk bloga ieraksti, nevis aptuveni iečivinājumi. 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.