Ja tā godīgi, uz Santjago man pat īsti nevajag. Santjago ir tikai pieturas punkts uz Porto, bet Porto – uz Berlīni. Arī uz turieni man patiesībā vairs īsti nevajag. Labi, par visu pēc kārtas.
Pirms Iveta mani uzrunāja braucienam uz Spāniju, man jau bija nopirktas lidmašīnas biļetes no Rīgas uz Berlīni un atpakaļ. Berlīnē bija paredzēts ar ceļošanu saistīts pasākums, kurā biju uzaicināta piedalīties. Tā nu tika nolemts, ka uz Berlīni došos pa taisno no Spānijas. Izpētot dažādus lidošanas variantus, secināju, ka lidojuma cenas un izlidošanas laika labākā proporcija šajā reģionā ir no Porto. Savukārt, lai tiktu uz Porto, iesākumā jānonāk Santjago (nu, ne obligāti, bet tas ir viens no variantiem). Tad nu vēl pirms izbraukšanas no Latvijas tika iegādātas lidojuma biļetes no Porto uz Berlīni.
Vēl esot pie Ivetas uzzināju, ka slavenais vīruss ir panācis Berlīnes pasākuma atcelšanu, tāpēc tāda nopietna iemesla doties uz Berlīni man nav. Bet. Biļetes nopirktas, naktsmājas sarunātas… Mirkli apsvēru domu, varbūt mest visu pie malas un pirkt jaunas biļetes uz Rīgu, bet lēmums tomēr nosvērās par labu esošo lidojumu izmantošanai.
Tā nu, paēdušas glaunas atvadu brokastis, esam gatavas doties ceļā. Līdz Santjago mani aizvedīs Iveta, pie reizes sanāks neliela ekskursija, bet tālāk uz Porto došos ar autobusu. Atvados no rozā mājas, sabužinu abus kaķus, pamāju palmām un varam braukt!
Izripināmies ārā no ciemata un drīz vien esam uz autobāņa. Spānijā tie ir daudz mierīgāki un brīvāki nekā Polijā, vienīgā neomulības deva ir brīžos, kad, braucot pār kārtējo augsto viaduktu, mašīnu no sāniem iedunkā vēja brāzma.
Mūsu pirmā pieturas vieta ir benzīntanks, lai pabarotu auto, otrais – klosteris Sobrados des Monxes, kurā nakšņoju savā ceļa gājumā. Man šī baznīca šķita visskaistākā, ko esmu dzīvē redzējusi, tāpēc ļoti gribējās to parādīt meitenēm. Kā par neražu, pati baznīca šobrīd nav apmeklētājiem pieejama – tajā notiek remonts. Tas, protams, ir labi, bet no otras puses žēl, jo pazudīs iemesls, kāpēc iemīļoju šo vietu – daba bija sākusi ņemt virsroku pār cilvēka celto, caur logiem un kupoliem spraucoties iekšā vijīgam efeju stīgām. Mēs tiekam iekšā klosterī, arī tas nav peļami.
Pēc sakrālās vietas aši pārceļamies uz profāno, lai pabarotu miesu ar kārtīgām pusdienām. Vieglprātīgi pasūtam gan zupu, gan otro. Kad tiek atnesta krietna bļoda ar lēcu virumu, man rodas aizdomas, ka līdz otrajam netikšu. Pēc bļodas iztukšošanas tā jau ir pārliecība, tāpēc palūdzu manu otro uzreiz saiņot līdzņemšanai. Mazliet palīdzu Ivetai un Bellai tikt galā ar viņu porcijām, pēc krietnas cīņas pusdienas ir pievarētas un varam turpināt ceļu.
Auto novietojam netālu no Santjago autoostas, tāpēc izmantoju iespēju savas pekeles atstāt mašīnā, kamēr klīdīsim pa pilsētu. Pirmais, kas jāizveic Santjago – jāsažmiedz mans spāņu draugs Migels, kurš šeit dzīvo. Viņš mani sarāj, ka atkal esmu devusi ziņu par savu ierašanos pēdējā brīdī un aicina nākamreiz to pavēstīt vismaz dienu iepriekš, kā arī uzkavēties Santjago mazliet ilgāk – šodien mūsu rīcībā ir vien pāris stundas. Pēc īsa sarunu raunda Migels dodas strādāt, bet mēs – pastaigāties pa centru.
Mums ar Ivetu šī ir vairākkārtēja atgriešanās, bet Bellai pirmā Santjago apskate. Nonākušas katedrāles tuvumā, ejam pēc azimuta. Netīšām noeju garām viesnīcai, kurā mēs ar Petru nakšņojām pēc mūsu Portugāles ceļa, krodziņam, kur notika Franču ceļa atvadu ballīte, veikalam, kur sev uzdāvināju gliemežauskarus pēc pirmā noietā ceļa. Ejot caur arku uz katedrāles laukumu, kur neiztrūkstoši skan dūdu skaņas, iekšā valda pilnīgs sajūtu mikslis. Tajā sajaucies iepriekšējo četru ceļu atmiņu aizkustinājums kopā ar šodienas realitāti. Laukumā ir gan tūristi, gan garāmgājēji, gan svētceļnieki slapjām acīm, kuri tikko pabeiguši savu ceļu. Aizeju līdz vietai, kur mēs visi pabijām kopā pēc okeāna ceļa. Uznāk vienkārši nenormālas ilgas pēc ceļabiedriem. Nosūtu tās viņiem kopā ar bildi mūsu Whatsapp grupā, ehh.
Pēc tam ejam paklīst pa ielām un iedzert atvadu dzērienu. Ir tik grūti būt šeit un tagad, Santjago ir briesmīga pilsēta. Teju katrs ielas stūris nes līdzi kādu smeldzīgu, jautru, sirsnīgu atgadījumu. Arī tādus, ko prieks atcerēties, bet kauns stāstīt.
Kad līdz autobusa atiešanai atlikusi aptuveni stunda, sākam kātot atpakaļ. Tā kā atceļš daudzviet ir pret kalnu, tas ir lēnāks. GPS ved pa citu maršrutu nekā atnācām, bet ceļš ir pazīstams, esmu pa to vairākkārt gājusi. Minūtes skrien ātrāk nekā soļi un sāku satraukties. Jo vairāk satraucos, jo grūtāk paiet. Kāda brīdī GPS samulst un sāk rādīt, ka ejam nepareizi, es sakreņķējos vēl vairāk. Atgūstam virzienu un nervozā solī turpinām ceļu. Autoosta ir klāt, bet esam nonākušas tai otrā pusē – līdz mašīnai vēl ir gabals, ko iet. Tā kā tas ir pret kalnu, Iveta ar Bellu piedāvājas aiziet turp bez manis un atdzīt auto ar visām mantām šurp. Tā ir patiešām prātīga doma, paldies, meitenes. Es palieku atelpoties pie autoostas, ceļabiedrenes jož pēc mašīnas. Pēc stundas ceturkšņa pieripo sudrabotā Škoda, paķeru mantas, samīļoju meitenes un jožu lejā uz autobusu.
Pienākšanas laiks ir tuvu, bet autoostā nav pilnīgi nekādas informācijas par to kur, kad un vai pienāks autobuss. Apkārt var redzēt klīstam vēl dažus apmulsušus ceļiniekus. Tomēr drīz parādās kāds autobuss, un visi ļautiņi sapulcējas ap to. Jā, ir īstais.
Kad vieta ieņemta un jaka novilkta, var ieslīgt sēdeklī un atslābt. Kolīdz prāts nav aizņemts ar šodienas rūpēm, tas atkal aizpeld atmiņās. Ne reizi vien pēc Ceļa šādi braukts uz Porto – katru reizi ar savu smeldzi. Aiz loga tālumā paliek katedrāles smailie torņi. “Ņemsiet mani vēl kādu reizi pretim? Tā pa īstam? Es drīkstēšu atnākt? Es varēšu atnākt?”
