Domu fotogrāfija 40 gados

Savā pirmajā darba vietā, kā jau tas daždien mēdz notikt, ar pāris kolēģiem iedraudzējos tuvāk. Tiku uzaicināta arī uz vienas kolēģes 40 gadu jubilejas svinībām. Man tolaik bija 20 ar nelielu astīti, un kolēģes gadu skaits šķita iezīmējam ja ne nu gluži dzīves norietu, tad vismaz kārtīgu briedumu. Tagad, kad pati esmu tikko pārkāpusi tam pašam ciparam, viss, protams, izskatās daudz citādāk. Kāds noriets? Kāds briedums? Kāda nopietnība?

Ar kolēģi kādu laiku nebijām kontaktējušās, līdz liktenim labpatikās mūs šovasar atkal savest kopā kādā pasākumā. Tā nu atkal nonācu viņas ballītē, kurā vairumam dalībnieku nu bija ap 60. Vai kas bija mainījies? Pilnīgi nekas. Izālējāmies, izdziedājāmies, izdejojāmies pēc pilnas programmas. Un man jau labu laiciņu ir aizdomas, ka arī 80 un plus gados nekas “pa lielam” nemainās. Jā, atkarībā no iedzimtības, uzvedības un likteņa, fiziskais un garīgais stāvoklis var būt dažāds, bet mēs būsim “tie paši vēži”. Mūsu attieksme, izpratne, veidols būs mainījies (būtu traki, ja tā nebūtu), bet ne dziļākā būtība. Ja mēs esam piedzimuši par ozolu, mēs nenomirsim kā palmas, priedes vai bērzi. Un, jo ātrāk mēs sapratīsim, ka nav jēga izlikties vai censties būt par palmu (ja vien tu neesi palma), jo jēdzīgāk būs. Ir gana daudz darba, lai sevī ozolu koptu.

Man ļoti patīk mans vecums. Ir tik interesanti dzīvot un vērot sīkumus, notiekošo, nenotiekošo. Pasauli, citus, sevi. Skrējienus, lēcienus, klupienus. Sajūtu pārmaiņas. Uztveres nozīmīgumu. Norišu relativitāti. Kaut ko beidzot saprast līdz galam un tad apjaust, ka dibens ir bezdibenis. Pieņemt un necepties.

Zemāk dažas četrdesmitgadnieka pārdomas “par dzīves jēgu” – pašas saprastas, kaut kur – daudz kur lasītas, sarunās kristalizētas. Šī brīža domu fotogrāfija.

1. Svarīgāk par to, ko mēs darām, ir tas, kā mēs to darām. Mizot ābolu ar mīlestību ir būtiskāk, nekā uzvarēt olimpiskajās spēlēs ar naidu.
2. Mazāk un lēnāk ir labāk. Īstāk. Jēdzīgāk. Mazāk lietu, mazāk darbu, mazāk atbildības.  Brīžiem atļaut sev darīt neko. Vai darīt lēnāk. Izjust, izbaudīt.
3. Nepārmest sev. Necepties. Atļaut kļūdīties pašam sev un citiem (varbūt tev tikai šķiet, ka citi kļūdās).
4. Problēmas nav tik lielas, kā mums mēdz šķist. Ja nepietiek ar mūža mērauklu, var paķert galaktikas vai kosmosa.
5. Viss pāriet un paiet. Kā Zālamana gredzenā piesauktais laiks. Tāpēc nav vērts ne pieķerties, ne satraukties.
6. Viss ir saistīts. Vienas lietas ved pie citām, vieni notikumi pie nākamajiem, vieni cilvēki pie otriem. Nodoms top redzams, tikai citreiz tam nepieciešams ilgāks laiks.
7. Kosmoss zina, kas tev ir vajadzīgs, un iedod nepieciešamo tai brīdī, kad esi gatavs to pamanīt, pieņemt un pielietot. Paļaušanās, draugi, paļaušanās.
8. Citādāk nav sliktāk. Citādāk nav nepareizi. Ir tas, kam tu tici. Ir tā, kā tu tici. Apstiprinājumu var atrast teju jebkam. Un neietetovēt savu pārliecību – tā var mainīties. Visticamāk, tā mainīsies.
9. Fitness un higiēna. Arī ķermeņa, bet vairāk prāta. Nekad nepārtraukt atklāt, apgūt, brīnīties. Kad pienāk laiks, izmēzt veco no plauktiem, domām un sajūtām.
10. Viss ir tevī. Visa pasaules mīlestība, naids, skumjas, dusmas, miers. Ko tu izvēlies izcelt, satikt, ar ko dalīt savu dzīvi? Pasaule ir spogulī. Ko tu tur redzi?

“Kad man bija 40 gadu, šķita, ka redzu un saprotu samērā daudz. Šobrīd, kad pagājuši vēl 15 gadi, apzinos, ka būtiskākās lietas savulaik nemaz neesmu pamanījis. Ne tikai pasaulē, bet, pirmkārt, pats sevī,” tā žurnāla “Una” intervijā saka Juris Rubenis. Un viņam diezgan bieži izrādās taisnība.